Globalizācija

Globalizācija ir daudzšķautnains process, saistīts ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra. Praksē globalizācija izpaužas pieaugošā preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsmā starp valstīm. Arī intensīvāka informācijas un zināšanu, kā arī tehnoloģijas un inovāciju izplatīšanās pasaulē raksturo globalizācijas procesu.

Globalizācijas vēsture

Lai gan globalizācija vērojama kopš XX gs. astoņdesmitajiem gadiem, tā nav jauna parādība pasaules vēsturē. Līdzīga situācija bija XIX gs. beigās un XX gs. sākumā, kad bija attīstījusies dzelzceļa satiksme, telefona sakari, radio. Britu ekonomists Džons Meinards Keinss (1883-1946) min, ka slinkāks londonietis XX gs. sākumā varēja pasūtīt savu rīta tēju pa telefonu, neizkāpjot no gultas. Tas bija pirmais globalizācijas vilnis.

Taču tālāko šī globalizācijas viļņa attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš, pēc tam trīsdesmito gadu ekonomiskā depresija, tad komunisms un nacisms Eiropā un Otrais pasaules karš. Starplaikos pasaules tirgū valdīja depresija un protekcionisms. Tikai XX gs. septiņdesmito gadu sākumā, kad tika likvidēta Bretonvudas fiksēto valūtas apmaiņas kursu sistēma, sāka straujāk palielināties kapitāla starptautiskā plūsma. Tāpat kopš Otrā pasaules kara tika atcelti vairums starptautiskās tirdzniecības ierobežojumu.

Minēto izmaiņu rezultātā XX gs. astoņdesmitajos gados paātrinājās globalizācijas process, jeb aizsākās šī procesa otrais vilnis, kurš vērojams arī pašlaik. Taču biežie lokālie kari un terorisms būtiski bremzē arī otrā globalizācijas viļņa straujāku attīstību.

Globalizācijas sekas

Globalizācija pasaulē izsaukusi arī ievērojamu protestu vilni. Globalizācijas pretinieki uzskata, ka tā negatīvi ietekmē vairuma strādnieku un kalpotāju dzīves līmeni daudzās valstīs, kā arī bremzē nabadzīgāko valstu attīstību. Savukārt globalizācijas aizstāvji, piekrītot, ka pastāv virkne faktoru ar šādiem negatīviem efektiem, saista tos pārsvarā ar nepietiekami efektīvo Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un it īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijas darbību.

Pie pozitīvajiem globalizācijas rezultātiem ekonomiski attīstītajās valstīs, pateicoties brīvākai preču un kapitālu kustībai, varētu pieskaitīt stabilāku ekonomikas attīstību, pārorientāciju no produkcijas ar mazu un vidēju pievienoto vērtību masveida ražošanas, pārsvarā uz kvalitatīvāku, specializētu produkciju un pakalpojumiem. Savukārt lētākās un tehnoloģiski vienkāršākās, bet darbietilpīgākās, nereti arī apkārtējai videi kaitīgākās produkcijas ražošana daudzos gadījumos tika pārvietota uz ekonomiski mazāk attīstītajām valstīm.

Taču līdz ar pozitīviem rezultātiem ekonomiski attīstītajās valstīs tiek atzīmēta arī virkne negatīvu efektu, it īpaši sociālajā jomā. Tā, brīvākas darbaspēka kustības rezultātā daudzās Eiropas Savienības valstīs, Ziemeļamerikā un citur, strauji pieaugusi imigrācija no Āfrikas, Āzijas un citu reģionu valstīm, pārsvarā mazāk attīstītām. Iebraucēju sociālā integrācija daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs notiek daudz lēnāk, nekā tas bija gaidīts. Rezultātā starp etniskajām grupām daudzviet ir pieaugusi spriedze, bet nereti pat izraisās atklātas sadursmes. Dažkārt tiek minēts, ka tas ir arī viens no faktoriem, kas veicina terorisma izplatīšanos iekšzemē.

Minētās tendences izraisījušas diskusijas politiķu, politologu, sociologu un plašākas sabiedrības vidū par šo problēmu risināšanas ceļiem. Vairumā šādu diskusiju tiek atzīmēts, ka gan ekonomiski attīstītajās, gan arī citās valstīs nepieciešama izglītības reforma, kas atbilstu globalizācijas laikmetam, kas audzinātu cieņu un iecietību pret citām civilizācijām, to kultūru, citiem reliģiskiem ticējumiem, dažādu tautu tradīcijām un paradumiem.