Cilvēces pārvaldīšanas noslēpumi

Iekšpolitika ir politika, ko valsts realizē savā teritorijā un uz saviem iedzīvotājiem. Ārpolitika ir politika, ko valsts realizē attiecībā uz citām valstīm. Šie termini ir skaidri un saprotami, gan politiķim, gan ierēdnim, gan ierindas pilsonim. Grūtāk saprast kas ir globālā politika. Noteikti kaut kas liels, vispārējs, vispasaules, globāls. Tātad globālā politika ir politika ko realizē attiecībā uz vismaz vairākām valstīm.

Valstis šādu politiku nerealizē, jo tās realizē ārpolitiku un iekšpolitiku. Tātad to realizē kāds cits, kas nav valsts, kāds cits, kas ir pietiekami spēcīgs, lai realizētu politiku attiecībā uz vairākām valstīm, kāds cits, kas stāv pāri valstīm.

Kas ir šie citi ir gana plašs un interesants temats, kas prasa sīkāku apskatu, bet kā vienu visiem zināmu piemēru var minēt lielas starptautiskas korporācijas.

Globālās politikas stūrakmens ir pretrunas ( iekšpolitiskās, starpvalstu, reliģiskās, nacionālās, ideoloģiskās utt.) un spēja šīs pretrunas pēc vajadzības radīt, padziļināt vai samierināt.

Tie, kas pārzina tikai iekšpolitikas un ārpolitikas metodes, pašiem nezinot, kļūst par rotaļlietām globālās politikas realizētāju rokās.

Globālā politika un tās metodes nav nekas jauns, tā ir tik pat veca cik izplatītākie mūslaiku netikumi. Tikai par to vēstures grāmatās neraksta, raksta par globālās politikas sekām - valstīm, kariem, revolūcijām utt.

Kādēļ par to ir vērts padomāt? Tādēļ, ka mums uzbur ačgārnu pasauli, kurā nereti melnu taisa par baltu un otrādi un patieso lietu būtību slēpj aiz skaistiem, skanošiem, bet vairumam cilvēku maz ko izsakošiem vārdiem un vārdu salikumiem, tādiem kā "globālā politika”, "starptautiskā sabiedrība”, "demokrātiskās vērtības”, "ekonomikas pārkaršana”, "redakcionālā politika”, "brīva darbaspēka un kapitāla kustība” un daudziem citiem.

Saprotot šādu vārdu patieso jēgu, ilūzijas nerodas (vai zūd) un ir iespējams adekvāti novērtēt esošo situāciju, kas ļauj pieņemt pareizos, dotajā brīdī izdevīgākos lēmumus.