Baņķieru iecerētā jaunā pasaules kārtība

Bija laiks, kad ļaudīs nepazina “nenodrošinātu” naudu, naudu bez seguma. Tas notika tā – tauta radīja materiālās vērtības, karalis no tām saņēma savu daļu, ko baroni tam nodeva kā nodokļus, nodokļu veidā. Pēc tam karalis un viņa svīta iztērēja daļu un zelts un sudrabs atgriezās pilsoņu kabatās kā samaksa par ražojumiem vai pakalpojumiem.

Kad karaļa vēlmes un viņa daļa bagātības kļuva pārāk liela, ļaudis apvienojās un radās demokrātiska opozīcija. Karaļus padzina vai arī viņu vara tika ierobežota ar parlamentu palīdzību. Taču ar laiku jaunās demokrātiskās valdības, tā vietā, lai paliktu par “tautas sastāvdaļu”, mainījās. Lēni, bet nenovēršami viņi uzņēmās funkcijas, ko savā laikā pildīja karalis, tās uzurpēja varu!

Aptuveni 200 gadu laikā šīs divpusējās pašregulējošās attiecības starp pilsoņiem no vienas puses un karali vai jauno demokrātisko valdību no otras puses palika nemainīgas. Demokrātiskā atmosfērā šis pašregulācijas process noritēja mierīgi, to nodrošināja vēlēšanas. Liela daļa zelta un sudraba turpināja kustību tautas vidū, bet mazākā – starp valsti un pilsoņiem.

Tas bija “naturālās saimniekošanas” zelta laikmets, rūpniecības revolūcijas laikmets, lielo atklājumu, kultūras uzplaukuma un jaunu apvāršņu laikmets. Auga uzņēmumi, auga arī to ieņēmumi. Nodokļu nasta bija mērena. Valdība bija pieticīga. Baņķieri nebija vajadzīgi... taču viņi ienāca pa “rezerves ieeju”, pakaļējām durvīm un simts gadu laikā iekaroja pasauli.

Dzimšana, attīstība, noriets un nāves process ikvienā civilizācijā atspoguļojas pastāvīgā lielas bagātības migrācijā, kas kā zelts un sudrabs ceļo starp tautu un valdošo kliķi. Arī vara ceļo reizē ar naudu. Un kad mēs analizējam mūsdienu rietumu civilizācijas stāvokli, tad jānosaka, kam gan reāli pieder vara (kā zelts un sudrabs), tas jādara, lai saprastu, kas tad ir īstais valdnieks/noteicējs. Un tad mēs ieraudzīsim, ka īstenā vara pieder nevis tautas izvēlētai valdībai, bet gan baņķierim!

Pirmais baņķieris bija naudas mijējs, viltotājs, pirkšanas un pārdošanas aģents. Pēc tam, kad viņš ieraudzīja, ka Baznīcai pieder milzīgas un neizmantotas, lietā neliktas bagātības, kurām būtu jāliek pelnīt nauda, kurai būtu jāgūst peļņa, kaut vai aizdodot to ar procentiem. Baņķieris iekārdināja Romu ar aizdevuma procentiem. Un 14.gadsimtā Pāvests atcēla augļošanas aizliegumu, tādējādi svētot naudas aizdošanu un procentus, kas tādējādi gūti! No tā laika Baņķieris kļuva par finansistu!

Pēc tam, kad augļošana kļuva par pierastu, normālu parādību, baņķieris attīstīja savu darbību un valdība tam piekāpās atkal un atkal. Tā kādā dienā, kas bija pati veiksmīgākā baņķierim, bet pati melnākā tautai, baņķieris saņēma atļauju palielināt savu kredītportfeli līdz lielumam, kas daudzkārt pārsniedz bankas pamata kapitālu. Potenciāli esošais baņķiera kapitāls momentā palielinājās vairākas reizes, bija reizes, kad tas auga 20 reizes salīdzinot ar pamata kapitālieguldījumu (konkrētais koeficients bija atkarīgs no vietējās likumdošanas). Tas deva banku biznesam lielas priekšrocības salīdzinot ar citiem biznesa veidiem, tieši tas bija pamats baņķiera zvaigžņu stundai un ļāva tam kontrolēt lielāko daļu rūpniecības, komercijas un biznesa.

Šāda kapitāla “piepūšanās” nozīmēja tikai to, ka tagad baņķieris varēja radīt naudu “ne no kā”. Tāda naudas radīšana un tās aizdošana uz procentiem (kreditēšana), kļuva par baņķiera pamata nodarbošanos, ļāva izvērsties un nopirkt pasauli.

Tikai vienu lietu vēl baņķieris nepārvaldīja un tā ir konkurence. Tās dēļ baņķierim nācās dot valdībai dažas privilēģijas. Viena no šādām privilēģijām ir “banku bankas” radīšana – tā saucamās Centrālās Bankas vai Rezerves Bankas radīšana, kas faktiski atrodas privātās rokās. Cita privilēģija, kas tika dota pašai Centrālai Bankai, ir licence, kas ļauj emitēt (laist apgrozībā) valsts papīra valūtu/ naudu.

Gandrīz visas pasaulē esošās centrālās (rezerves) bankas atrodas privātās rokās, ne valsts pārziņā, taču cilvēkus vienmēr ir mēģinājuši un mēģina pārliecināt, ka tā tas nav! Banku atrašanās privātās rokās liecina par to, ka bankas kalpo baņķiera, nevis valsts interešu aizstāvēšanai.

Līdz brīdim, kamēr valūta atradās zelta un sudraba ekvivalentos, pēc likuma tai vajadzēja būt 100% nosegtai ar zeltu (sudrabu) baņķierim, izsniedzot kredītus bija jāsamierinās ar to depozītu summu, kuras viņa bankā uzglabāja klienti. Protams, pastāvēja saprātīgas rezerves, ja nu pieprasījums pārsniedz piedāvājumu (ja daudzi klienti vienlaikus grib izņemt savu naudu). Vienu naudas vienību sedza cita. Taču viss mainījās tajā brīdī, kad apgrozībā parādījās papīra nauda!

Pašā sākumā, tikko radās pirmā papīra valūta (nauda), tā tiešām atbilda vienai vienībai dārgmetāla, kas atradās glabātuvēs. Citiem vārdiem, naudai, kas atradās apgrozībā, bija 100% segums. Taču tā tas nebija ilgi. Baņķierim izdevās pārliecināt valsti, ka tāds segums nemaz nav nepieciešams, ka tas būs pat izdevīgi gadījumā, ja valstij beigsies nauda... Un tauta jau nebūt nerūpējās,(tai nebija svarīgi), lai mainītu papīra naudu pret metāla ekvivalentu. To patiesi ir ļoti grūti atklāt, ka “papīra” ir izlaists vairāk nekā tam ir seguma krātuvēs. No tā laika dārgmetālu laiks bija norietējis, tie zaudēja savu pamata vērtību (kā valūtas seguma vērtību).

1896. gadā ASV no visas dolāru masas, kas bija apgrozībā, segums samazinājās par 4%. Šodien praktiski visa papīra naudas summa ir 100% bez seguma! Centrālo banku naudas rezervēm praktiski nav nekādas nozīmes, tie kalpo tikai lai segtu ārzemju aizdevumus, vai intervences cenām pasaules tirgū, lai stabilizētu valūtas svārstības. Publicējamiem zelta rezervju uzskaitījumiem diezin vai kāds nopietni tic!

Baņķieris vēlas paplašināt savu biznesu. Jo vairāk valūtas veidu viņam izdodas koncentrēt savās rokās, kontrolēt (dolārus, eiro, jenas utt.), jo vairāk iespēju viņam variēt. Jo vairāk un lielākus kredītus kāds dod, jo lielāka ir viņa vara un lielāki ienākumi.

Regulāri ienākumu procenti, tā ir baņķiera maize (ar sviestu). Vispār jau baņķieris nav ieinteresēts, lai viņai aizdoto naudu atdotu! Viņam labāk patiktu šos baroties no aizdevēja procentiem mūžīgi!

Parāds ir nauda ar mīnusa zīmi, bet negatīva nauda rada negatīvus cilvēkus. Baņķieris nav nekāds sabiedrības labdaris, drīzāk parazīts, kas izsūc pilsoņu bagātību. Un pavisam pretēji sabiedriskai domai, sabiedrībai tāds baņķieris nemaz nav vajadzīgs.

Kā vēzis banku darbība visur ir atstājusi savas metastāzes un iespiedusies gandrīz visās dzīve sfērās. Un viss sākās no tā, ka valsts sāka tērēt summas, kas pārsniedza tās ienākumus! Tas noveda pie tā, ka valdība, lai segtu budžeta deficītu, bija spiesta paaugstināt nodokļus, izsludināt valsts aizdevumus un palielināt papīra naudas daudzumu apgrozībā. Un vienmēr no tā visa labumu guva baņķieris! Savukārt pilsoņi un firmas, kuras spieda nodokļu nasta, bija spiesti ņemt arvien jaunus un jaunus kredītus. Brīvā tirdzniecība vairs nevarēja sevi finansēt no saviem ieņēmumiem. Pilsoņi, bizness un valdība vienkārši kļuva atkarīgi no bankām.

Un protams, īpaši baņķieris bija iemīļojis Kara rūpniecību, jo kari un viss, kas ar tiem saistīts, ir brīnišķīga iespēja ātri iztērēt nacionālās bagātības. Kaizers, Napoleons un vēlāk nacisti un komunisti vienmēr saņēma labas finanses. Soli pēc soļa, tas, kas rīkojās ar kredītiem, lika visiem lēkāt pēc savas stabules. Lēni, bet noteikti valdības un tautas kā aitas uz kautuvi brida caur banku koridoriem uz parādnieku cietumiem.

Tērējiet, tērējiet un baņķieris dos jums vēl vairāk papīra naudiņas, lai jūs varētu iegūt kāroto. Tas ir patriotiski, tas veicina ekonomikas attīstību un nācijas labklājību (nu te mēs nerunāsim par Baņķiera labklājību).

Baņķieris rada papīra naudu no zila gaisa, bet apmaiņā prasa reālus valsts ekonomikas un pilsoņu līdzekļus! Vēl nekad iepriekš vēsture nav pazinusi tik vispusīgu līdzekļu (ietekmes zonu) pārdalīšanu, kas notikusi tik īsā laika posmā un bez asins izliešanas!

Visi ir parādos! Nācijas, cilvēki, rūpniecība, komercija, bizness! Visi, izņemot baņķieri – viņam, re, pieder tas viss, bet viņam aizvien vēl ir par maz! Līdzīgi tam, kā paverdzināja ļaudis savā mītnes zemē, baņķieris alkst paverdzināt visu pasauli.

Ar vienu spalvas vilcienu tiek doti kredīti jaunattīstības zemēm, taču šīm valstīm nekas nebūs iespējas aizņemto naudu atdot! Tieši ar tādu mērķi tiek kontrolētas cenas, tiek manipulēts ar tām, tāpēc tiek uzpirkti politiķi, studenti saņem stipendijas, lai amerikāņu augstskolās,tie mācītos finansu un ekonomiskās doktrīnas, jo no tādiem studentiem izaug baņķierim lojāli brālības biedri.

Soli pēc soļa baņķieris iespiežas starp valsti un pilsoni, lēni un mierīgi tas grauj gan valsts, gan pilsoņu morāli, piedāvājot tiem izdevīgus kredītus šokolādē (ar atlaidēm), tas piedāvā visdažādākās kredītkartes un kreditēšanu, arī bērniem!

Bankas interesēm tāpat kalpo anonimitāte un atbrīvošana no nodokļiem, kas veicina lielās impērijas izaugsmi un līdzekļu noplūdi no zemākajiem iedzīvotāju slāņiem uz augstāko eliti. Notiek vecmodīgā “tautas” kapitālisma nomaiņa, tas kļūst par finansu despotu, kas sirgst ar lieluma māniju!

Finansu kompāniju un kapitālu saplūšana (aprīšana) kļūst par biežu un pierastu parādību. Tā grūst vecā kārtība un sevi piesaka “jaunā ekonomika”.

Nauda bez seguma ir nomākusi naturālo pašregulāciju, kas nodrošināja naudas plūšanu no tautas pie valdības un atpakaļ. Patiesi ir izbeigusies reāla bagātību nonākšana jaunattīstības valstīs. Tās ir saņēmušas tikai papīra gabaliņus bez seguma!

Interesanti, ka reāli pastāvoši aktīvi vairs nenonāk karaļa vai valdības mantu krātuvēs! Baņķieris ir izdarījis tā, ka valdības šodien ir tikai debitors, un tas nav tikai jaunattīstības zemēs. Te nu rodas jautājums – bet kur tad paliek reālā bagātība? Tā koncentrējas tur, kur atrodas vara. Bet kam šodien ir vara, reāla vara? Vai baņķieris iegūst savu bagātību tirgojot zeltu? Varbūt viņa mērķis ir savākt visu pasaules zeltu privātās krātuvēs? Vai tad ne baņķieris bija tas, kas mudināja valdību privatizēt valstij piederošas vērtības tikai tāpēc, lai pats kļūtu par šo vērtību īpašnieku, vai akcionāru tagad privatizētajos rūpniecības uzņēmumos?

Baņķiera apetīti nemazināja apēstie tautas ilgtermiņa līgumos noguldītie līdzekļi, kuri tika apmainīti pret papīru. Baņķieris nolēma, ka no šiem ieguldījumiem vēl var gūt peļņu, ieguldot tos paša kontrolētos uzņēmumos kā akcijas. Tieši baņķieris izdomāja tādas naudas kāšanas iestādes kā kazino un fondu biržas.

Arī ārzemju valdībām baņķieris atrada savu ēsmu; valsts obligācijas un vērtspapīrus, ar kuriem var veikt investīcijas. Līdz ar to reāla bagātība joprojām paliek baņķiera rokās.

Dodot kredītu pret ķīlu, nekustamo īpašumu (kura summa ir 125% no aizņēmuma summas), baņķieris ieguva reālu cilvēku īpašumu, tā vietā piešķirot papīrīšus! Baņķieris ar gudru prātu izmanto savus sulaiņus, brokerus, treiderus, dažādus fondus un kompānijas un pērkamus politiķus... Viņa līdzekļi ir dezinformācija, manipulēšana ar cenām un precēm, valūtu, vērtspapīriem, procentiem, opcijām utt.

Dolāru baņķieris ilgojas pēc globālas vispasaules parādu verdzības. Taču nesatraucieties: Eiro baņķieris ir mazliet atpalicis, jo bija jārada Eiropas Savienība, jārada sava valūta un reitings, tas drīz viņu panāks! Baņķiera iespējas ir visai vilinošas, lai tās varētu tā vienkārši ignorēt! Tikko būs pabeigta Eiro ieviešana, ar to aizstājot nacionālās valūtas, valstis drīz vien zaudēs kontroli pār saviem līdzekļiem! Jau drīz varam gaidīt, ka Eiropas kredīta spiediens būs vienāds ar dolāra kredīta spiedienu! Tad visas Eiropas valstis un tautas ieslīgs tajā pašā aizdevumu purvā, kā tās valstis un tautas aiz okeāna. Kas attiecas uz visu pārējo pasauli, tad tā izrādīsies divkāršā parādu jūgā; kā dolāros tā eiro!

Lai gan personas paverdzināšana (verdzība) tika atcelta jau 19. gs, 21 gadsimts atnesīs jaunu verdzības veidu un miljoniem cilvēku atkal nokļūs gūstā un tas būs daudz briesmīgāks, neredzams, pastarpināts verdzības veids, tas būs un ir parādu (kredītu) verdzība, kur par vergturi būs kļuvis baņķieris!

Jau tagad ir skaidrs, ka ne valdības, bet nenosegtas naudas un dolāru neredzamais tīmeklis, ko samudžinājis baņķieris, ir vainojams tajos finansu krahos un tirgus ekonomikas krīzēs, depresijās, bankrotos, kas skar pat lielas kompānijas un uzņēmumus, Āfrikas. Latīņamerikas un Dienvidaustrumu Āzijas aplaupīšanā un karos.

Banku darbība, kas radusies nebūt ne dabiskā ceļā ekonomiskās izaugsmes sākumā, ir slepeni un metodiski plānota un ieviesta. To paveica baņķieris, ko vadīja tikai viņa personiskās vēlmes! Viņa radītā impērija ir izplētusies kā vēzis, kā gangrēna, graujot un novājinot, noplicinot esošo kārtību un nomainot to ar kārtību baņķiera izpratnē.